Kadiķis ceļā uz Slovēniju - tiešā reportāža!

Jau iepriekš rakstījām par to, kā Kadiķis pošas uz deju festivālu Slovēnijā. Mājās palikušie deju biedri ik pa laikam cenšas sazināties ar savējiem ārzemēs, taču ziņu un bilžu maz – ceļš lielākoties tiek pavadīts autobusā un arī skaistu skatu, kur visiem nobildēties, neesot. Internets “neķerot”, tāpēc informācija tiek sūtīta īsziņu veidā. Zemāk tiešā reportāža ar to, kā tad mūsējiem veicas ceļojumā.

11.07.2017
Šobrīd ir parastā autobusa dzīve. Kāds guļ, kāds spēlē spēlītes telefonā, kāds – zolīti. Ar mums kopā arī deju kolektīvs “Sprigulītis”. Izrādās Sprigulītī dejo forši cilvēki, un esam diez gan labi “satusējuši” kopā. Un kas interesanti – arī pilnīgi dažāda vecuma dejotāji. Ceļš garš un nogurdinošs, saule mijas ar mākoņiem.

Polijā ļoti noveicās. Viesnīca, kura bija paredzēta mums, atradās pilnīgā rūpnieciskā nomalē. Aizbraucām turp, bet mums četros no rīta paziņo, ka esam pārcelti. Viesnīca bija super – blakus McDonaldi, veikali. Naktī mūsu puiši aukstu izlejamo aliņu viesnīcas bāriņā dabūja. Atpakaļceļā arī tur būsim. Un Ģirtiņš jau tagad runā, ka atpakaļceļā jāpērk poļu marinētā siļķe eļļā. Pagājušā gada braucienā kolektīva biedri viņam bija ierādījuši šo gardumu.

Autobusā viegla murdoņa, klusas čalas. Ik pa brīdim skaļāki emociju uzplūdi no tiem bariņiem, kas spēlē zoli. Reizumis pačub arī pārtikas somas, kad kādam vēders prasa pēc dopinga.

Šoferi mainīja maršrutu. Mūsējie nebrauks vis caur Austriju, jo dikti dārgi, bet caur Čehiju, Slovākiju un Ungāriju. Čehija sagaida ar kārtīgu lietus devu, un līst kā pa Jāņiem. Tas labi, jo vieglāk braukt, un ir ko elpot. Ģirts solās gulēt jau kādu piekto reizi, bet vēl nav sācis to darīt – nenogurdināms. Ja pirms tam bija nogurums, tad tas pazūd, kad pie apvāršņa parādās Čehijas kalni!

Šorīt, kamēr lielākā daļa kolektīva vēl gulējuši, daži entuziasti devās uz Čenstohovas Jasna Gora klosteri. Lēnā garā – 50 minūšu gājiens. Dievmaizītes dabūjuši visi – tur neviens nešķiro.

Laikam labi uzvedamies, jo, tuvojoties Slovākijas robežai, mums uzliek mūzikas disku, un nu varam iepazīties ar Lietuvas estrādes mūziku. Arī laiks palicies saulaināks un ar katru minūti kļūst karstāks. Slovākijā izbrīnu rada tas, ka uz autobāņa ik pēc 2 km ir tā sauktie SOS telefoni. Un ik pēc 0,5 km uz autoceļa sadalošās joslas ir norādes par šiem telefoniem. Čehija likās skaistāka ar saviem bezgalīgajiem saulespuķu laukiem.

Izbraucot no Bratislavas, šoferi ne tur nogriezās un mēs kādas 10 min bijām Austrijā. Acīm pavērās bezgalīgs vēja ģeneratoru lauks. Skats iespaidīgs. Bet nepagāja ne 15 min, un esam Ungārijā. Ungārija mūs pavada ar zibeņu zibeņiem un kārtīgu lietus devu. Izskatās, ka Slovēnija mūs arī sagaidīs ar lietu. Šodien esam pabijuši 6 valstīs – Polijā, Čehijā, Slovākijā, Austrijā, Ungārijā, Slovēnijā – un tas viss nepilnās 10 stundās.

12.07.2017
Pēc vakardienas trakā negaisa rīts Slovēnijā ir brīnišķīgs. Saulīte staigā pa zemes virsu. Dodamies Adrijas jūras virzienā uz festivāla mājvietu Portorož'u. Skats no autobusa logiem paveras fantastisks. Esam kalnu rajonā. Retie baltie mākonīši kā iekārušies kalnu virsotnēs atgādina gan vulkānu izvirdumus, gan baltas cepures.

Atšķirībā no iepriekšējām valstīm, kuras šķērsojām, Slovēnijā ik pa laikam jāmaksā par ceļu. Visi šķiet maksas ceļi šajā valstī. Bet tas attiecas tikai uz autobusiem un kravas automašīnām. Ceļu kvalitāte ir ideāla.

Portorož'ā ieradāmies tieši uz pusdienām. Paēdām kārtīgi, kā nekā pirmais siltais ēdiens pēdējo dienu laikā. Te viss zied, smaržo Adrijas jūra un čīgā cikādes. Atvilksim elpu, sagatavosim tērpus vakaram un dosimies iepazīt apkārtni.

Šī diena bija laiskošanās diena pie jūras. Pēc ierašanās mūsu pagaidu mājās Dijaski Dom, devāmies iepazīt tuvāko apkārtni. Bet nekur tālāk par brīnišķīgo Adrijas jūras krastu netikām. Izslāpuši pēc saules Latvijas vasarā, nevarējām nostāvēt pret siltās jūras vilinājumu. Neskatoties uz to, ka mūsu mītne ir diezgan augstu kalnā un kāpiens ir kārtīgs pārbaudījums, meitieši atgriezās pēc peldkostīmiem, lai dotos peldē. Pēc dažām stundām visiem jau bija stipri manāms iedegums.

Pēc vakariņām bija jāgatavojas festivāla atklāšanai Piranā 1. maija laukumā. Bija grūti saņemties uzvilkt tautas tērpu +38 grādos. Sviedri lija aumaļām, pakustinot pat kājas mazo pirkstiņu. Tā kā mūsu busam bija jāstāv 24 stundas, tad uz Piranu devāmies ar citu tautu kolektīvu busiem. Atklāšanā katra tauta prezentēja un mācīja kādu no savām dejām. Pēc Austriešu mācītās, kura apmēram bija kā mūsu Plaukstiņpolka, mūsu Līgo danči lika pasvīst visiem. Sviedri grauza acis. Organizatori bija noorganizējuši arī svētku mielastu gan ar gardu, gardu sieru utt, gan ar vietējo vīnu. Pirana ir brīnišķīga pilsēta, kā maza Venēcija ar šaurām ieliņām un sajūtu, ka Adrijas jūra iespiedusies viņā. Vakara noslēgumā visiem bija skaidrs, ka gulētiešana bez kārtīgas peldes nenotiks. Nevienu nebaidīja lielais kāpiens kalnā, jo jūras vilinājums bija lielāks.

---

13.07.2017
Šodien mūsu dejotājam Jānim Jansiņam (Ivaškam)  ir dzimšanas diena, bet nekāda svinēšana nesanāks līdz vēlai nakts stundai. Šovakar mums jādejo Koperā, tāpēc pēc brokastīm ir mēģinājums, kamēr vēl nav liels karstums, tikai +29 grādi. Tas nelīdz, sviedri tek. Daļa līdz pusdienām nolemj palikt viesnīcā, daļa atkal pieveic lielo kāpienu uz jūru, lai baudītu priekšpusdienas peldi. Ūdens silts kā piens. Andris no jūras dzīlēm izceļ milzīgu gliemežvāku, Edmunds krabīšus. Pēc pusdienām nolemts doties uz lētāko Slovēnijas veikalu EuroSpin. Tāds nieks vien +35 grādos jānoiet gar jūru un pa kalniem kā tikai 4km. Bet mēs kā rūdīti jau saulē šo attālumu veicam nedaudz ilgāk kā stundā. Ledainais lielveikals bija kā glābiņš. Iepriecināja arī cenas. Lielā minerālūdens pudele maksā 0.15 centi, Coca-Cola 0.35 centi, kafijas paka 1.15 EUR. Visi sapirkās tā, ka mājās bija jābrauc ar autobusu. Bet kas gan ir 1.50 EUR par braucienu, ja var atpūtināt kājas? Un tad sākās lielais kāpiens uz viesnīcu... tas bija kaut kas. Tikai ar trīs stopu vietām un sviedriem, kuri tecēja visiem kā no krāna, šis kāpiens bija pieveicams. Kāju muskuļi daudziem sadzīti no šīs kāpelēšanas. Bet jānodejo tak vakarā godam!

Tādā karstumā, kāds ir šeit, uzvilkt tautas tērpu prasa lielu gribasspēku. Visi apkārtējie ir visplānākajās drāniņās, bet mēs vilnas brunčos un biksēs. Sviedri visiem pa muguru tek straumītē pat nedejojot. Šoferīšiem atkal gadās problēma izlīkumot pa šaurajām pilsētas ieliņām, jo kāds pašā līkumā nolicis mašīnu. Ar lielu meistarību un virtuozitāti, gandrīz nonesot sētu, mēs beidzot dodamies Koperas virzienā, kas atrodas 15 km no Portorož'as, kur dzīvojam. Galamērķī esam laicīgi, paspējam beidzot atrast skaistas vietas, lai taptu kolektīva kopbildes tautas tērpos. Dejojam otrie aiz Slovākiem, kuri iekurināja publiku ar savām jestrām dejām. Mūs sagaida ar ovācijām, tā vēl nekad nebija bijis. Atmosfēra neaprakstāma. Aplausu jūra. Pēc katras dejas sajūtamies kā lieli profesionāli mākslinieki. Mūsu programmas beigās ovācijas un aplausi sit pušu Slovākus. Mūsu atbalstītāji, Ādažu "Sprigulītis", pēc Krogus Madaļeņas kliedz "atkārtot". Slovēņi saka "moloci". Juris ar Latvijas karogu tik lepni stāvēja! Mums arī vienīgajiem bija karogs visu uzstāšanās laiku fonā. Vēlāk bija neviltots prieks, kad nāca klāt pasākuma apmeklētāji un teica, ka esam labākie, pat bērni lūdza vecākiem pārtulkot, ka viņiem mēs patikām vislabāk. Uz tādas pacilātas nots dodamies atpakaļ uz savu mājvietu. Nu beidzot varam sākt svinēt Jāņa (Ivaškas) dzimšanas dienu, kas ievelkas līdz plkst. 6.02, kad saule jau staigā pa zemes virsu.

14.07.2017
Šorīt, atverot žalūzijas, liekas, ka mājās palicēji ir noskauduši laiku. Debesis savilkušās un tikai + 25 grādiņi. Pēc brokastīm visi dodas ekskursijā uz Piranu, nu tas ir kādu 30 min gājiens kalnā lejā, kalnā lejā. Labi, visi nedodas, slinkie čuč. Pirana ir ļoti skaista pilsēta, kura fascinē ar savu arhitektūru, ļaudīm, tirdziņiem un veikaliņiem. Paskatījāmies 3D filmiņu, kā radās Pirana, redzējām kā senos laikos ieguva eļļu no olīvām, apmeklējām skaistu baznīcu utt. Pēc pusdienām "Kadiķis" bija kā brīnumsvecīte. Katrs lidoja dažādos virzienos. Kāds čučēja, kāds sauļojās, cits devās iepirkties, cits ar busu uz Piranu atkal. Bet tad visi pēc vakariņām vienoti devāmies atbalstīt "Sprigulīti" uz Izolu. Mums , protams, laime un prieks, ka nav jāvelk tautas tērps šajā karstumā. Jā, nepateicu, ka ap pusdienlaiku mākoņi izklīda un sākās ikdienas svelme, jeb "cepiens". Koncerts bija jauks un krāšņs , bet tur nesanāca patusēt, jo bija jāskrien mājās pārģērbties un sataisīties uz festivāla dalībnieku vakara ballīti tepat, Portorožā. Ballīte? Kaut kas tāds vēl nebija bijis! Bārā alus un vīns par baltu velti! Leiputrija zemes virsū! Visi sajūsmā par atmosfēru un organizāciju, bet diemžēl mēs pēc kādām pāris stundām dodamies prom, jo rīt Venēcijas braucējiem jau plkst. 6.00 brokastis.

15.07.2017
Rīts sākas ar jauku laiku, un ir patīkami vēss -  tikai +25 grādi. Dažiem pat jakas mugurā. Mums ir jauks tūristu buss līdz Piranas piestātnei, lai dotos skaistā braucienā uz Venēciju. Visi ir nedaudz samiegojušies pēc ballītes, bet satraukuma pilni par gaidāmo piedzīvojumu. Uz ātrgaitas katamarāna, kurš uzņem 380 pasažierus, ir pat bārs, kur var nopirkt minerālūdeni pa 3 eiro. Gidi mudina mums to pirkt, jo Venēcijā būs dārgāk. Arī alus, limonādes, maizes utt. Gidi piedāvā arī no ostas ar transfēru pa 13 eiro tikt līdz centram (ar kājām 20 min. gājiens lēnā solī), piedāvā gondolas pa 28 eiro (uz vietas gondola 6 cilvēkiem ir 80 eiro, katram tikai aptuveni 13 eiro). Polijas, Vācijas un citu zemju braucēji izmanto šo iespēju. Bet ne jau latvju dejotāju kāds apvedīs ap stūri! Pārlecu notikumu secībai un pasaku, ka tur pat pie ostas, bez reklāmām, noslēpies kanāla malā, it kā parastā dzīvojamā mājā, ir lielveikals, kur ūdens maksā 0.29 eiro. Pat itāļu vīns no 0.79 centi. Labi, atpakaļ uz sākumu. Izkāpjam pasakainā pilsētā, kuras vārds ir Venēcija. Gidu pavadībā ejam uz St. Marka laukumu, kurš ir tikai 20min. gājienā no ostas. Gids mums novada ekskursiju, tad mums ir brīvais laiks, kad sapērkam suvenīrus, garšojam itāļu saldējumu un skraidām pa kanālu tiltiņiem. Sabildējušies esam kā nekad. Bet mēs zinām, ka skaistākais Venēcijā ir lielais jeb Grand kanāls, kura krastos ir iespaidīgākās 13 pilis. Esam godam pildījuši mājas darbu un zinām, ka sabiedriskais kanālu transports nr.2 iet no paša kanāla sākuma pie St. Marka laukuma cauri visai pilsētai, taisa apli pa jūru un pa citu kanālu nāk atpakaļ. Tās ir 1.5 stundas, jo kā jau sabiedriskais transports pietur pie katra stūra, bet maksā tikai 7.50 eiro. Mēs pa šo naudiņu redzējām 10x vairāk kā pusstunda gondolā. Smieklīgi likās gondolu ātruma ierobežojumi viņu speciālajos kanālos - 5km/h. Redzējām visas pilis un baznīcas - braucot ar sabiedrisko upju transportu. Iesaku visiem izmantot šādu pilsētas iepazīšanas veidu. Atpakaļ braucot, jūrā bija vētra, tāpēc kapteinis izvēlas braukt gar krastu, kas to paildzina par 30 min. Bet ar mums kopā brauc arī Sprigulīša dejotāji, kuriem jāuzstājas. Tiek pīti mati tur pat uz katamarāna. Pēdējā brīdī paspējam. Koncerts kā vienmēr skaists. Vakarā ir nacionālais vakars. Tika smērētas šprotu maizes, siļķu maizes, griezti sieri. Mūsu galds lūza. Visiem bija gan nacionālie ēdieni, gan dzērieni. Spāņu sieri un desiņas, Austrijas sulas un siera desas ar sinepēm, Slovāku cepumi un kliņģeri, Slovēņu žāvētie āboli! Un visām dienvidu tautām tikai mūsu valodā sauktā kandža. Latviešiem bija alus dažādākais. Šprotu maizes, siļķu maizes un alus aizgāja uz "urrā". Vakars, tā parasti nesaka,  bija ļoti mīļš.Tie kuri nebrauca uz Venēciju cēlās 10:00, gājām brokastīs. Ap plkst. 11:00 gājām uz Portorožas molu un sagaidījām mūsu kuģīti. Tuvāk plkst. 12:00 bijām uz kuģīša, kur ar Austriešiem klausījāmies viņu mūziku un devāmies jūriņā. Ceļojuma gaitā redzējām skaistas pilis, pilsētas un krasta otrā pusē varēja redzēt Itāliju. Kad nonācām mūsu galamērķī, devāmies nopeldēties un pēc tam pusdienojām. Pēc kāda laiciņa devāmies atpakaļ, lai atgrieztos Portorožas molā.

16.07.2017
Pēdējā diena. Daļa aizbraukusi raftingā un uz alām, daļa čuč, cik grib. Sāksim ar čučētāju piedzīvojumiem. Tiem, kuri palikuši mājās, ir radies plāns doties uz lēto veikalu pēc gardiem suvenīriem. Šoreiz visi gudri, vairs jau 4 km neiet kājelēm, bet lepni brauc ar busu. Kā vienmēr, kad iepērkas latvieši, somas knapi paceļamas. Rodas ideja tās ar taksi nogādāt mājvietā, dažu brašu puišu pavadībā, jo kāpiens kalnā ar smagumiem nevienu neiepriecina. Bet takšu, kā par spīti, nav. Pēkšņi, kā brīnums, piestāj mašīna - it kā taksis. Skaitītājs ir, uz jumta tiek uzlikta takša lampiņa, un somas var braukt.. Pārējie lepni pēc brīža iekāpj busā, kur brauciena maksa 1.50. Čilojam, plēšam jokus, kad pēkšņi sieviete blakus jautā, vai neesam no Latvijas? Viņa sadzirdēja pazīstamu valodu, viņas vīrs 4 gadus strādāja Rīgā, un bērniņš dzimis Rīgā. Galvenie vārdi, kurus viņa atceras ir - labdien, paldies un slimnīca. Pastāstam par simtgades koncertiem, un viņi ir ieinteresēti atkal paciemoties mūsu zemē.

Pusdienojam turpat pludmalē. Porciju diviem ar 2 kg vistu spārniņiem, 2 kg kartupeļu un milzu salātu bļodu knapi četratā var noēst. Jūras velšu plate pietiek trim cilvēkiem. Esam pārēdušies un gaidām vakaru, kad sāksies koncerts. Kāds jau busam gatavs pārdurt riepas, lai tik nav jābrauc prom no šīs vasaras, šīs jūras, šīs pasakas. Vakarā pēc koncerta vēl pačilojam āra dārzā ar slovākiem, cienājam ar brētliņu maizēm un zefīru. Un tad jau ap saullēktu dodamies stundu pačučēt, jo no rīta jādodas mājas virzienā. Paldies, un uz redzēšanos Slovēnija! Tu esi apburoša!

Savukārt daļai no Sprigulīša un Kadiķa dejotājiem rīts sākās agrāk kā citiem, jo līdz vakaram bijām ieplānojuši raftingu un Postoinas stalaktītu alu apmeklēšanu. Mazliet sabēdājāmies, kad ieraudzījām, ka mūsu autobuss ir "iemūrēts"- priekšā izbrauktuvei nolikts cits autobuss, bet tas mūs tikai mazliet aizkavēja, un priecīgi devāmies ceļā. Mazliet satraucoša šķita domā par to, kā mums tajā raftingā būs. Pēc ierašanās mums izdalīja "hidras"- tērpus, ar kuriem vēsā ūdenī uzreiz nenosalst, un tāda paša materiāla zābakus, kā arī glābšanas vestes un ķiveres. Šādi sapucētus mūs autobuss nogādāja līdz upei, kur mūs gaidīja gumijas laivas. Katrs pēc auguma dabūjām airus, noklausījāmies īsu instruktāžu un kopā ar zinošu instruktoru nesām savas laivas ūdenī. Cītīgi īrāmies un gaidījām lielās krāces, bet upe izrādījās diezgan mierīga un mazajām krācītēm tikām pāri viegli un  adrenalīns tā arī īsti neizdalījās.

Laiski peldējām glābšanas vestēs kā pludiņi, tad viens otru ievilkām atpakaļ laivās un laivojām līdz vienai lielai krācei, kur kāpām no laivām ārā un laidāmies lejup pa akmeņiem kā pa slīdkalniņu. Bija forši! Tad turpinājām ceļu, dziedādami sasauksmi, rīkojot taranēšanu citām laivām un šļakstoties ar airiem. Pēc nepilnas stundas būšanas ūdenī kājas bija paspējušas nosauļoties, ka izskatījās, ka kājās uzvilktas garās zeķes.
Tālāk mums bija ieplānots apmeklēt Postoinas stalaktītu alas. Tās mūs sagaidīja ar 8 grādu vēsumu, bet elpu aizraujošiem skatiem - dabas veidojumiem, kas tiek rūpīgi glabāti, neskatoties uz milzīgo daudzumu ļaužu, kas ik dienas apmeklē, un mēģina aptaustīt šos īpaši skaistos dabas krāšņumus, kas veidojušies gadu tūkstošos. Aizraujoša šķita jau došanās alās ar vilcieniņu, pēc tam staigāšana zem dažādās krāsās un rakstos izcakotajām velvēm aizrāva elpu vairākkārt. Turklāt vēl vēsajā, tumšajā kalnā vēderā dzīvo tikai šeit sastopamas salamandras bāli rozīgā krāsā, tomēr ieraudzīt to izdodas tikai speciāli izveidotā novietnē. Ķermenis ilgojās atkal iziet siltajā gaisā, bet atrasties alās bija tik interesanti, ka pat vairāk kā stunda vēsumā paskrēja nemanot.

Pie ieejas alās izvietojušies suvenīru veikaliņi un kafejnīcas, kur var nopirkt gan no minerāliem un pusdārgakmeņiem izgatavotas rotas, gan Postoinas salamandru rotaļlietas, gan lielisku krēmšniti ar izcilu kafiju.

17.07.2017
Šodien sākas garais mājupceļš. Rīta cēliens ir drudžains, jo jāsaliek busā visi čemodāni, tautas tērpi, sapirktie suvenīru maisi, pilni ar šokolādēm, kaltētiem tomātiem, sieriem, kafijām, kādu vīna pudeli. Mantas tiek nestas piepūstiem vaigiem. Un tad ir pēdējās brokastiņas. Sēžam uz terases un no kalna augšas veramies uz Adrijas jūru. Kā gribētos vēl vienu reizi viņā ielēkt un sajust sāļā ūdens samtainos glāstus. Lai nu kā, esam gatavi mājupceļam. Sākas parastā autobusa dzīve. Kāds snauduļo, kāds lasa žurnālu, un, protams, spēlē zolītes daži bariņi. Tiek čaukstināti ēdienu iepakojumi un pa busu ceļo ēdiens. Visi dalās ar visu, kas kuram ir iepirkts, saglabāts no Latvijas vēl. Izrādās arī, ka Ogrē taisa gardum gardu rabarbera vīnu. Pa mutītei visiem tika nosmeķēt šo gardumu.

Vienīgi, iedomājoties rupjmaizes smaržu un garšu, siekalas saskrien mutē. Mazliet jau sākam ilgoties pēc ierastās ziemeļnieku ēdienkartes. Priecē doma, ka no nacionālā vakara ēdienu prezentācijas ir saglabātas dažas šprotu un brētliņu bundžas, kuras paredzēts šovakar iznīcināt, lai mūsu vēderiem būtu svētki.

Visu dienu braucot un šķērsojot Ungāriju, Čehiju, Slovākiju, ap pusnakti esam Polijā, nakts vietiņā. Visu ceļu mūs lutināja saule, kaut arī ārā vairs bija knapi +17 grādi. Visi paķēruši jakas. Bet nav tik traki, laikam vēl zemapziņā esam Slovēnijas karstumā. Diena gara, nogurdinoša. Jāizguļas, jo rīt ir pēdējais lielais pārbrauciens jāiztur uz mājām.

18.07.2017
Šodien ir ceļojuma 9. diena. Pēdējā. Tāds nieks vien ir atlicis, tikai tik, cik šķērsot visu Poliju, Lietuvu un tad jau Latvija. Izbraucam agri, bet uz stundiņu mūs izlaiž pie lielveikala iepirkt ēdamo. Kā jau latvieši, sapērkam ne tikai šai dienai pārtiku, bet spilvenus, gumijniekus un apģērbu. Atkal rokas pilnas ar tarbām. Bet pats svarīgākais pirkums ir un paliek marinēta siļķe eļļā. Plaukts pēc mums tukšs. Tā kā visiem nepietiek, padalāmies. Nu māk tie poļi to siļķi taisīt gardi gardu. Sapirkām arī labās poļu sulas, sevišķi tomātu ar čilli pipariņu. Un tagad braucam, braucam. Visi tādi klusi.

Un mūsu Edmundam, Edmundiņam, Zaķītim šodien ir dzimšanas diena. Mēs gan ievēlāmies viņa numuriņā naktī, uzsaucām tostus un sabučojām. Pie dāvanas viņš tika šorīt autobusā, smaids Zaķītim līdz ausīm.

Kauņā no mums atvadās viens no šoferīšiem. Saprotam, ka sagatavotās dāvaniņas jādod turpat un jāsaka lielu paldies, ka izglāba visu braucienu, ka vispār tikām līdz festivālam, ka uzņēmās aizvest pilnīgi svešus cilvēkus, kuri palikuši bez transporta uz Polijas robežas. Mūsu "braļukas" ir riktīgi forši cilvēki. Protams, lai nebrauktu ar busu, kuram lietuviešu numurs, uz autobusa top jauna Latvijas numurzīme ar smaidiņu. Tuvojoties Rīgai, tiek teikt liels ,paldies, arī Ādažu "Sprigulīša" vadītājai, ka uzaicināja mūs pievienoties braucienam uz šo skaisto , saulaino zemi Adrijas jūras krastā, braucienam uz brīnišķīgo festivālu, kur redzējām daudzu tautu kultūras mantojumu. Rīgā esam pēc pusnakts. Daļa izkāpj pie Mūkusalas apļa, daļa pirms vieniem naktī pie Elcor Plaza. Skumji nedaudz, ka piedzīvojums beidzies, bet būs tak nākamie. Savādāki, bet gan jau tik pat pozitīvi uzlādējoši.

Nav komentāru

Komentēt